Senatnes elpas piesūcies bruģis
Klausās, kā stīgas vijolei smeldz
Akla muzikanta trīcošās rokās,
Raustīgas ēnas pār seju kam krīt.
Drebošām kājām spēlē tas citiem,
Neēdis vakar, varbūt paēdīs rīt.
Vientulībā savā, tukšajās sienās,
Kur ēnas un spoki tikai vien klīst.
Ieelpo bruģis mūzikas skaņas,
Gadsimtiem mainījies nav it nekas.
Ielu muzikants, spēlējot citiem,
Nereti badā vientuļi mirst.
Izsalcis muzikants laternu gaismā
Neredz, kā sīknauda cepurē krīt.
Grimstot mūzikas mistiskās skaņās,
Gaismas apgarots kļuvis tā vaigs.
Muzikants spēlē, nomirst un dzimst,
Mīlestību, sevi - tas atdod no sirds.
Pirms aiziet dvēsele bezlaika telpā,
Laternu gaisma pār viņu vēl krīt.
/Egils Dambis/