Vijīgām rokām caur miglas vāliem,
Dūmakas ietītā pērļotā pļavā.
Tumsa ar gaismu savijās kopā,
Apskaujot otru pirms uzaust rīts.

Kā mīlnieki divi tumsa un gaisma,
Rītausmas stundā, mijkrēšļa ēnā.
Vakara dūmakas pienainā miglā,
Vijoties kopā, kļūst abas kā viens.

Apskāviens, skūpsts, mirklis ir īss,
Tumsai un gaismai vijoties kopā.
Mijkrēšļā ēnā, rītausmas dūmakā,
Kad vienotas abas var viņas kļūt.

Mīlētāji divi, tumsa un gaisma
Nevar bez otra pastāvēt, būt.
Raksturā dažādi vienoti kopā,
Var tikai brīdi nokrēslā būt.
/Egils Dambis/