Savažotā ticība


Tu liki man noticēt atkal un atkal,
Ka melnais ir balts un baltais ir melns.
Tu ļoti centies - es nespēju neticēt,
Jo gribēju ticēt un noticēt Tev.

Tu liki man ticēt mēnesim dienā,
Saulei nakts tumsā, kas spoži aust.
Maldugunīm purvā skriet akli pretīm,
Jo nespēju, nevarēju neticēt Tev.

Tu liki man ticēt sievietes mīlai,
Intrigām, kurās bij aprēķins auksts.
Pazaudēt galvu, sirdi un prātu,
Jo vēlējos pats es noticēt Tev.

Tu liki man ticēt plīvuram acīs,
Mīlestību manu kas šķidrautā tin.
Ticēt un noticēt atkal un atkal,
Ka zemē tas nokrist nevar nekad.

Ticēt un noticēt ļoti es vēlos,
Kaut ticēt nevienai nespēju vairs.
Patiesību visā kailumā redzot,
Mīlestība paliek, bet plīvuri krīt.
/Egils Dambis/