Apstājas laiks, spogulis šķīst,
Ietriekta dūre pasaules sejā.
Asinīm lāsojot saduras šķembas,
Akmens sirdī, kas tikai nīst.
Naida grimasē saviebta seja,
Acīs ledus lāstekas spīd.
Sakniebto lūpu asajās rievās,
Slēpta dziļa klusuma žults.
Sažņaugtas dūres, asiņo sirds,
Spoguļa lauskās sašķīdis smīns.
Pasaules sejas atspulga ēnā,
Akmenī izlaužas klusināts vaids,
Asinis pilieni, kūstošas lāstekas,
Pār akmens sirdi sniegpārslas krīt.
Ietinot šķembas kupenās baltās,
Ļaunuma naids tajās lai kūst.
Asaras karstas sniegpārslu vidū,
Pasaules lauskās asiņo sirds,
Ciešanu sāpes sakniebtās lūpās,
Rāda, ka veltīgs bijis ir naids.
Sniegpārslas krīt, laiks atkal iet,
Spogulis dūri atgrūdis nost.
Sašķeļot akmeni klusajā laikā,
Pār kuru vēl kāda asara rit.
/Egils Dambis/