Nejauša tikšanās.
Bāra pustumsas ēnainā krēslā,
Pie letes ''Jim Beam'' burbonu sūcot
Ar muguras smadzenēm skatienu jūtu,
Aiz plīvura slēptas acis, ko raida.

''Ai, svešiniec daiļā, vai pazīstu Tevi,
Vai agrāk mēs abi tikušies būtu?''
Tik pazīstams skatiens, izjūtas manas,
Kā vāja atblāzma no jaunības tālas.

''Bijām reiz kopā, Tevi aizveda projām,
Uz ilgiem gadiem tuksneša zemē,
Lai lauztu - sagraut, kā cilvēku censtos,
Solīju gaidīt - nespēju sagaidīt, piedod.''

''Nu redzu, nav izdevies salauzt,
Nav miris cilvēks, kas Tevī vienmēr ir bijis,
Piedod, varbūt ka liela maita, es biju,
Pie cita par sievu izejot - negaidot Tevi.''

''Ai, svešiniec daiļā, nav dusmu vairs manī,
Nav sāpju vairs sirdī, vairs nesūrst rētas,
Sen piedevis esmu, saprotu Tevi,
Likteņa spēlēs, vairs nejaucos iekšā.''

''Vai vēlies glāzi, pirms šķiramies atkal,
Uzdejot Tango, kā bijām, kad jauni,
Pirms liktenis savedīs, atkal mūs kopā,
Kādā krogā, lai nejauši tiktos varbūt...''
/Egils Dambis/