Zvaigznes pēc zvaigznēm tiekdamās,
Tuvojas, saduras, uzsprāgst,
Cilvēks cilvēkam pievelkas, saskaras,
Atveras plaukstošs zieds.

Reizēm kā pumpuram sprāgstot,
Mīlestība atplaukst, negaidot, neprasot,
Kā krītošas zvaigznes uzliesmo,
Ilgas, vēlēšanās piepildot.

Zvaigžņu ceļi nekrustojas,
Visums nemainās, viss paliek pa vecam,
Planētas kā agrāk riņķo,
Ap zvaigznēm spoži aukstajām,

Cilvēks cilvēkam steigā garām paiet,
Nemanot, neievērojot, neredzot.
Mīlestības pumpuru sirdī līdzi nesot,
Atvērties, uzplaukt neatļaujot.
/Egils Dambis/