Ar čūsku plecos



Tev vienīgā pret vēju ejošā,
No Paradīzes dzītā ar čūsku plecos,
Blakus iet Dieva suņi uz zemes
Un miesās jauna dzīvība dzimst.

Zaudējot Ēdeni tu atklāji sevi
Sievieti sevī, patiesību, melus,
Ļaunu un labu iekožot auglī,
Kuru tu nesi uz zemes sev līdz.

Cildināta, nievāta, dedzināta sārtā,
Pirmatnējs instinkts un dabiskais spīts
Ļāvis tev izdzīvot gadsimtiem cauri
Un vīriešiem celties un par tevi krist.

Zaudētā Ēdene izdomāts mīts,
Tādu tu radi tepat uz zemes,
Kā pati mīlestība ar čūsku plecos,
Kurai pakaļ iet vīrieša sirds.
/Egils Dambis/