Cilvēka mūžs, kā nebeidzams cikls.

Cilvēka mūžs, kā nebeidzams cikls,
Pretī dvēseles skaidrībai ved.
Izejot cauri, visiem apziņas slāņiem,
Tas pie augstākās gudrības tiek.

Kā garīga būtne dzimstot uz zemes,
Cilvēks mācas staigāt, un iepazīt sevi.
Mācās, uz šīs zemes, savu pieredzi gūt,
Saprotot sevī, kas derīgs, kas nē.

Ir sēja un pļauja, ir dzimšana, miršana,
Ir laiks kad nobriest, sevī kas sēts.
Paliek tad pāri, vieduma graudi,
Kad apziņas sietā, viss izsijāts ir.

Tā ciklu no cikla, dvēsele mūžībā ceļo,
Ik reizi apgūstot, kas tai vēl jauns,
Lai beidzot atgrieztos kopējās mājās,
Un kļūtu par eņģeli, kam gaismas ir daudz.
/Egils Dambis/