Dots devējam



Zaudēto paradīzi meklēju tevī,
Mīlestību atrast cerēju pūlī,
Nespējot saprast, pieņem un ticēt,
Ka ārpusē neatrast to, kā tur nav.

Nav un nevar būt, ja tevī nav pašā
Mīlestības avots, pret citiem kas plūst.
Labestība, žēlsirdība, laipnība balta,
Dodot ne lūdzot to dāvināt sev.

Mīlestību nelūdzas, nepārdod, netirgo,
Tā jāatrod sevī un jādala citiem.
Nesavtīgi, neprasot sev neko pretī,
Un zaudētā paradīze pati būs klāt.

Neticami liekas un ļoti grūti
Vienmēr gribot saņemt ko sev,
Aizmirstot vārdus - ''Ko sēsi to pļausi'',
Pat nezinot, ka viss atpakaļ nāk.

Sauc to par karmu vai dabas likumu,
Kam nespēj noticēt cilvēka prāts,
Bet dvēsele zina un sirds stūris dziļais,
Dots devējam atdodas - tā bija un būs.
/Egils Dambis/