No rīta līdz vakaram degu un ceru,
Iedegt reiz debesis kuras ir tevī,
Parādīt zvaigžņu mirdzumu sevī,
Lai zini, ka tevī tāpat viņas mirdz.

Tavās un manās degošās debesīs,
Zvaigžņu ir miljoniem un ļoti daudz,
Ja vien tās spēsim saredzēt sevī,
Cik ļoti skaisti mūsos tās mirdz.

Degu un ceru, ka rīt varbūt tevī
Arī degs debesis kuras ir manī.
Pašas dzīvības apņemtā kvēlē,
Kurā degs mana un tava sirds.

Nebaidies sadegt degošās debesīs
Lai mūsos kā liesma abos tās deg.
Mīlestības dimantos slīpētas kļūtu,
Kuri kā zvaigznes visumā mirdz.
/Egils Dambis/