Klusumu atstāju sev



Es nemāku izteikties vārdos,
Kas naidu vai mīlu liek just.
To pasaka skatiena klusums,
Kas nemēdz tukšumā zust.

Man vārdi pliekani liekas,
Tik daudz to bijis un būs,
Tie izsējas, izkaisās vējā
Un neliek ar sirdi vairs just.

Man klusums ir vairāk kā vārdi
Tas otru un sevi liek just.
Tas saplosa, savaino sirdi
Un mīlot kā svecei liek kust.

Es atdodu vārdus vējam,
Bet klusumu paturu sev.
Tas runā skaļāk par vārdiem
Un nemēdz tukšumā zust.
/Egils Dambis/