Patiesās jūtas glabājam sevī,
Retajam tikai tās ieraudzīt ļauts.
Tas, kuram sirdi paši mēs atveram,
Ticot un cerot, ka sapratīs mūs.
Smaids sejā reizēm slēpj dziļas sāpes,
Aiz bravūras trausla dvēsele pukst.
Slēpjam no sevis, slēpjam no citiem
To, ko vien retajam ieraudzīt ļauts.
Patiesās jūtas slēpjam no tuvajiem
Bailēs, ka pārprast tie varētu mūs.
Vien reizēm, dvēseles mijkrēšļa brīžos,
Kā strauja upe pāri malām tās plūst.
Sirds dziļuma dzīles un mūsu jūtas,
Pilnībā atvērtas, redz tikai Dievs.
Kā grāmatu lasot,dvēselēs mūsu
To, ko no visiem gribam mēs slēpt.
Patiesās jūtas glabājam sevī
Kā dārgumu, kurš ir mūsos tik trausls.
Slēpjam no sevis, slēpjam no citiem
Bailēs, ka saplēsts būs jūtu trauks.
/Egils Dambis/