Piespiedis plecu augošam kokam,
Dziļā miegā redzēju meiteni skaistu,
Virs ledus griežoties sniegpārslas grācijā,
Kā Sirēnu balsis skanot mūzikai maigai.

''Kas esi, meitene - sapnis, vīzija, iztēle mana?''
''Neesmu sapnis, vien koka gars pie kura Tu guli,
To redz Tava dvēsele projicē prāts,
Tā labāk liekot saprast cik vienoti esam!''

Savijas vienā, sieviete skaistā un augošais koks,
Kā mirāžu spēles sapņu iztēlē manā,
''Vai tas būtu sapnis vai taisnība Garam,
To laikam uzzināt nebūs man lemts?''

Kāda balss man klusi čukst ausī -
''To zināsi tad, kad atvērsi sirdi, dvēseli savu,
Ar dvēseli skatoties redzēsi, klausoties dzirdēsi,
Putnus, zvērus, kokus un puķes, cilvēkus citus.''

Lēni mostoties berzēju acis, kā sapnī vēl esot,
Veroties lapotnē augšup, apskauju stumbru,
Saku savās domās - paldies koka Garam,
Par mācību stundu, ko tas man ir sniedzis.
/Egils Dambis/