Cerību zvaigzne spoži mirdzēja - Krita...
Nepiepildītos sapņos izgaisa vējā...
Kā viļņi jūrā, kad triecas pret klinti,
Sašķīst sīksīkās spoguļu lauskās.

Varbūt tā malduguns pie sevis sauca,
Bet sapņi vien iedomu vīzija bija...
Cerību zvaigznei tukšai nokrītot zemē,
Ilūzija sabruktu kā maldu sapņi...

Pret debesīm atkal paceltas acis,
Zem kājām no sapņiem lauskas lai guļ,
Būs jauni sapņi, cerību zvaigzne,
Kas ticēt, cerēt un mīlēt vēl liek.

Bez cerības dzīvot, ticēt un mīlēt,
Nav iespējams cilvēka būtības dabai,
Vienmēr viņš sapņos, debesīs vērsies,
Cerību zvaigzni jaunu sev meklēs...
/Egils Dambis/