Saprāts neprātā dzīvot man liek,
Celties, iet un mīlēt mazliet.
Smieties par dzīvi skanīgos smieklos
Un nešķiest sevi visādos niekos.

Kāds saka - Neprāts! Es saku - Saprāts!
Priecāties,'' necepties'', nosvinēt dzīvi.
Viena tā dota man pasaulē šajā
Un, kā to nodzīvot, lemju es pats.

Kamēr vēl esmu es šajā saulē,
Priecāties, mīlēt un pasmieties varu.
Par sevi pašu un ārprātu apkārt,
Kas citiem kā norma jau ierasta šķiet.

Saprāts neprātā pasmaidīt liek
Par visu, kas dzīvē par grūtu man šķiet.
Nekurnēt, pieņemt, celties un iet,
Nosvinēt dzīvi un mīlēt mazliet.
/Egils Dambis/