Vēja kraukļi un Dieva suņi,
Mēnesnīcas naktī pavada mani.
Kad spoku stundā tukšajās ielās,
Gluži kā ēna klīstu viens pats.

Vēja kraukļi sēž man uz pleca,
Ausī par nakti un viedumu čukst.
Dieva suņiem ejot man blakus,
Zinu, ka naktī neesmu es viens.

Dienā cilvēku pilnajās ielās,
Vientuļāks esmu kā naktī viens pats.
Kopā kraukļiem un Dieva suņiem,
Zinu, ka neesmu un nebūšu viens.

Mirdzošas zvaigznes, klusums un miers,
No debesīm dimanta putekļi birst.
To neredzēt dienā, kad cilvēku pūlis,
Viens otru grūsta un garām skrien.

Vēl nakts nav galā tukšajās ielās,
Kurās kā ēna klīstu viens pats.
Ar vēja kraukļiem un Dieva suņiem,
Zinot ka neesmu šai naktī es viens.
/Egils Dambis/