Rakstu debesīs, tāpat vien ar pirkstu,
Mākoņus dzēšu un zīmēju atkal.
Zinu, kāds pateiks - ''Tev nav ko darīt!''
Bet viņš jau nemāk mākoņus dzēst.

Zīmējot dzēst un uzzīmēt atkal,
Rakstu zīmēs mākoņus tērpt.
Zinu, tas teiks - ''Romantisks muļķis!'',
Ja šīs zīmes nesaprot viņš.

Zīmēs un mākoņos rakstītais dzēšas,
Atmiņu akmenī paliekot kalts.
Saprast to spēs, kas neteiks - ''Muļķis!'',
Bet mācēs pats mākoņus dzēst.

Ne tikai dzēst, bet zīmes rakstīt,
Saprast ko simbolos zīmes var teikt,
Nesaukt vairāk otru par muļķi,
Ja rakstot viņš debesīs mākoņus dzēš.
/Egils Dambis/