Dzīvotgribas spīts



Vēl sirmums skāris nav tavus matus,
Bet norieta salnas jau muguru liec,
Vairs nespējot muskuļiem strādāt kā agrāk
Un sirdij kas pašam jauna tev šķiet.

Vēl kalnus gāzt gribas un izdarīt daudz,
Bet spēka vairs visam tev nepietiek,
Sāp jaunības trakumā iegūtās kaites,
Kaut māki tās ignorēt un sevī ciest.

Vēl celties un iet, ne muguru liekt,
Kaulainai acīs kā jauneklim smiet,
Līdz saļimstot reizēm aizraujas elpa
Un aizdusa brīdi apstāties liek.

Vēl stalts māki cilvēku pasaulē iet,
Lai nezin neviens ka sāpes tu ciet,
Tās vienatnē spējot paturēt sevī
Lai asaras tavas neredz neviens.

Vēl sirmus skāris nav tavus matus,
Un kaulainai sejā māki tu smiet,
Kaut labi zini ka mūžības vārtus
Aiz tevis eņģelis aizvērs drīz ciet.
/Egils Dambis/