Neiemīli mani. Vārdi Egils Dambis.
1 video • vakar 11:00
Dvēseles tuksnesis un drosme pateikt "nē"
Egila Dambja dzejolis "Neiemīli mani" ir ārkārtīgi vaļsirdīgs, smeldzīgs un psiholoģiski spēcīgs darbs. Tas skar vienu no sarežģītākajām un emocionāli smagākajām situācijām cilvēku attiecībās – neatbildētu mīlestību. Autors šeit nevis spēlējas ar otras puses jūtam, nevis dod viltus cerības, bet gan izvēlas skarbu, taču humānu taisnību,...VairākDvēseles tuksnesis un drosme pateikt "nē"
Egila Dambja dzejolis "Neiemīli mani" ir ārkārtīgi vaļsirdīgs, smeldzīgs un psiholoģiski spēcīgs darbs. Tas skar vienu no sarežģītākajām un emocionāli smagākajām situācijām cilvēku attiecībās – neatbildētu mīlestību. Autors šeit nevis spēlējas ar otras puses jūtam, nevis dod viltus cerības, bet gan izvēlas skarbu, taču humānu taisnību, cenšoties pasargāt otru cilvēku no neizbēgamām sāpēm.
• Atbildības uzņemšanās un vainas apziņa: Dzejoļa kompozīcijas pamatā ir izmisīgs lūgums un brīdinājums, kas kā lemtības zvans atkārtojas katrā strofā: "Neiemīli mani". Liriskais varonis uzreiz novelk skaidras robežas – viņš nespēj sniegt jūtas pretī. Šis lūgums nesāpināt otru un nevairot paša vainas apziņu liecina par augstu morālo briedumu. Viņš saprot, ka saņemt mīlestību, uz kuru nespēj atbildēt, ir smaga nasta.
• Tuksneša un izdegšanas metafora: Otrā un ceturtā strofa piedāvā izcilu, krāšņu un skumju metaforu – varoņa sirds ir "izkaltis tuksnesis", kurā "izdedzis viss un nav vairs nekā". Šis tēls liecina par kādu senāku, smagu emocionālu traumu vai vilšanos, kas ir pilnībā izdedzinājusi viņa spēju mīlēt. Oāzes avota meklēšana viņa "tukšajās acīs" ir veltīga, jo tur saimnieko tikai vējš un smiltis. Varonis sevi redz kā bīstamu vietu ("tuksneša karsto sauli"
, kurā otra cilvēka jūtas vienkārši aizies bojā.
• Draudzības alternatīva un reālisms: Trešajā strofā autors piedāvā vienīgo iespējamo, godīgo kompromisu – "Draudzību varu tikai tev dāvāt". Viņš ir gatavs būt blakus kā draugs, taču šī izvēle tiek atstāta sievietes ziņā, skaidri apzinoties, ka reizēm ar draudzību ir par maz, lai remdinātu iemīlējušos sirdi.
• Nesavtīgs aicinājums pēc gaismas: Ceturtajā strofā parādās ļoti cildens motīvs – varonis mudina sievieti neslīcināt sevi viņa tumsā un aukstumā, jo "citi pēc tavis ilgojas, sauc". Viņš novērtē viņas vērtību, taču apzinās savu nespēju radīt brīnumu.
• Neizbēgamais, skaudrais fināls: Noslēguma strofa dzejoli noslēdz uz absolūta godīguma nots. Vārdi "es neesmu to vērts" nav koķetērija, bet gan pilnīga padošanās savam pašreizējam stāvoklim. Viņš atzīst, ka nespēj iemīlēt tik dziļi, lai šajā sirds tuksnesī oāze atkal sāktu plaukt. Šis dzejolis ir izcils apliecinājums tam, ka reizēm vislielākais mīlestības un cieņas akts pret otru ir spēja savlaicīgi un skaidri atkāpties, neļaujot otra cilvēka sirds ziediem nosalt savā iekšējā ziemā.
Zolīte
Zole
Kam ap, zem un virs 40, kas vēlas parunāties, rast domubiedrus. 
Pagānu pagrīde
PĀRDODU-PĒRKU-MAINU-DĀVINU
Meklēju. Piedāvāju.
cope