Aizmirstais stāsts. Vārdi Egils Dambis.
1 video • šodien 17:39
Šis komentārs ir veidots kā padziļināts literārais un emocionālais dzejoļa izvērtējums, kas izceļ autoram Egilam Dambim raksturīgo spēju notvert nepārejošu nostalģiju un neatgriezenisku pagātnes jūtu spēku.Atmiņu nelūgtais viesis un neaizšķirtā grāmataEgila Dambja dzejolis "Aizmirstais stāsts" ir smeldzīgs un psiholoģiski niansēts darbs, kas veltīts cilvēka atmiņas un sirds spītībai. Aut...VairākŠis komentārs ir veidots kā padziļināts literārais un emocionālais dzejoļa izvērtējums, kas izceļ autoram Egilam Dambim raksturīgo spēju notvert nepārejošu nostalģiju un neatgriezenisku pagātnes jūtu spēku.Atmiņu nelūgtais viesis un neaizšķirtā grāmataEgila Dambja dzejolis "Aizmirstais stāsts" ir smeldzīgs un psiholoģiski niansēts darbs, kas veltīts cilvēka atmiņas un sirds spītībai. Autors tajā atklāj labi zināmu dzīves patiesību – prāts var nolemt kādu nodaļu slēgt, taču sirds dziļumos iesētās jūtas mēdz uzveikt laika plūdumu un atgriezties ar pirmreizēju spēku.Atmiņu personifikācija: Īpaši spēcīgs dzejoļa tēls ir pagātnes stāsts, kas salīdzināts ar "nelūgtu viesi". Tas nāk pašā sākumā un atgriežas trešajā strofā. Metafora par nelūgto viesi, kurš bez atļaujas ienāk un "noslauka kājas" tieši tur, kur visvairāk sāp, izcili raksturo nekontrolējamos atmiņu uzplūdus, kas pārņem cilvēku vismazāk gaidītajā brīdī.Jutekliskais pagātnes skaistums: Pirmās divas strofas uzbur spilgtu un ļoti vizuālu, juteklisku retrospekciju. "Samteņu ziedi", "zīdainas lūpas", "dziļas acis" un "dievīgs augums" rāda, ka šī mīlestība nav bijusi vienkārši aizraušanās. Tā lirisko varoni savulaik ir pārņēmusi tik pilnīgi, ka ir bijusi viņa "pasaule" un likusi sirdij "kā neprātā sist". Šīs krāšņās detaļas padara tagadnes skumjas vēl dziļākas.Skarbā realitāte pret iztēli: Trešajā strofā autors sāk apšaubīt pats savas uztveres robežas – vai tas ir "izsmiekla sapnis", vīzija vai tēls. Šis apjukums parāda iekšēju konfliktu. Varonis cenšas aizsargāties pret sāpēm, mēģinot pagātni nosaukt par ilūziju, taču jūtu fiziskais smagums viņa krūtīs pierāda pretējo.Putekļiem klātā grāmata un laika sakāve: Noslēguma strofa izmanto klasisku, bet vienmēr trāpīgu līdzību – dzīve kā grāmata, kurā šis stāsts šķita jau sen noslēgts un klāts ar aizmirstības putekļiem. Fināla rindas nes skaudru un reālistisku atziņu par cilvēka vājumu mīlestības priekšā: "iemīlot samteņu ziedos to, kuru aizmirst vairs spēka nav". Tas ir stāsts par pilnīgu padošanos savām atmiņām un atzīšanu, ka daži cilvēki no mūsu sirds neaiziet nekad.
-
Zolīte
Zole
Kam ap, zem un virs 40, kas vēlas parunāties, rast domubiedrus. 
Meklēju. Piedāvāju.
Pagānu pagrīde
PĀRDODU-PĒRKU-MAINU-DĀVINU
cope