Katrs ir aicināts
1 video • 14. apr 2017 07:46
Kāds Lieldienas svin, kāds tunelī mirst.
Kāds brokastis ēd, kāds maizi sev lūdz.
Kāds glauda kaķi, kāds kucēnam sper,
Kāds ceļos krīt, kādam cerības zūd.
Kads garā dzimst, kāds dvēselē mirst.
Kāds lūdz par citiem, kāds tikai sev.
Kāds mīlestību dāvā, kāds tikai ņem,
Kāds staro gaismā, kāds tajā nīkst.
Katrs ir aicināts, katrs ir izredzēts,
Tuvāko mīlēt kā sevi pašu.
Piedzimt no jauna dvēselē, ga...VairākKāds Lieldienas svin, kāds tunelī mirst.
Kāds brokastis ēd, kāds maizi sev lūdz.
Kāds glauda kaķi, kāds kucēnam sper,
Kāds ceļos krīt, kādam cerības zūd.
Kads garā dzimst, kāds dvēselē mirst.
Kāds lūdz par citiem, kāds tikai sev.
Kāds mīlestību dāvā, kāds tikai ņem,
Kāds staro gaismā, kāds tajā nīkst.
Katrs ir aicināts, katrs ir izredzēts,
Tuvāko mīlēt kā sevi pašu.
Piedzimt no jauna dvēselē, garā,
Mīlestību dāvāt, ne dzīvs esot mirt.
Lieldienu laiks, atdzimšanas laiks,
Pārdomu brīdis - Kas esi? Kāpēc?
Ko vari dot citiem? Vai tuvāko mīli?
Vai tavā sirdī ir ienācis Dievs?
/Egils Dambis/
Tu aizver acis, kad esi baznīcā un lūdz vai sēdi sava altāra priekšā un meditē. Abos gadījumos tu sēdi svētu attēlu vai statuju priekšā, kam tevi jāinspirē. Un tomēr tu aizver acis. Tu to dari tādēļ, lai savu uzmanību vērstu no ārienes uz iekšu, jo dievišķo tu meklē sevī.
Šis mazais piemērs parāda ceļu: meklē Dievu, meklē piepildījumu ne ārējā pasaulē - tur tu to nekad neatradīsi, tikai ieskriesi lielās briesmās, kur pats sevi vari pazaudēt.
Meklē Dievu sevī. Viņš ir tava elpa. Viņš ir tava dvēsele. Viņš ir tavs ķermenis. Viņš ir šo triju apvienojums. Ieelpo un domā par Dievu. Izelpo un domā par Dievu, un pamazām tu atradīsi to, ko tik ilgi meklēji un kāroji: vienā mirklī tavām daudzajām, daudzajām dzīvēm būs nozīme.
Vienā mirklī ceļš, mērķis un jēga kļūs par Vienu. Un šis Viens ir tevī. Tas esi tu. Tas ir Dievs.
Atcerieties, ka ar katru soli jūs tuvojaties Dievam, un, kad jūs sperat vienu soli Viņa virzienā, Dievs sper desmit soļus pretī jums.
Šajā svētceļojumā nav apstāšanās vietu; tas ir viens nepārtraukts ceļojums, dienu un nakti, caur ielejām un tuksnešiem, caur asarām un smiekliem, caur dzimšanu un nāvi, caur mātes klēpi un kapu.
Kad ceļš beidzas, un ir sasniegts mērķis, svētceļnieks atklāj, ka ceļojums ir sācies un beidzies sevī, ka tas ir bijis ilgs un vientuļš, bet, ka Dievs ir viņu vadījis, ir bijis visu laiku viņā, apkārt viņam, ar viņu un blakus viņam!
/Ošo/