Gribēju radīt, bet sanāk tik lauzt
Gribēju raudāt, bet asaru nav
Es nezināju, kāpēc es atrodos šeit
Un par dzīves jēgu man nebij’ ko teikt

Viena pēc otras aizlidoja dienas
Bet skumjas un sāpes palika uz vietas
Brīdī, kad likās, ka cerības nav
Izklīda tumsa un atskanēja balss

Viņš nāvi uzvarēja un par mani augšāmcēlās
Un, grēkus piedevis, pie Dieva labās rokas sēdās
Viņš visām manām nepilnībām pārvelk krustu pāri
Un mani aicina Sev doties līdz

Viņš par zemi un debesīm lielāks
Tomēr manā dvēselē ienāk
Es nevaru klusēt un slēpties
Un negribu atpakaļ iet

Es pārvarēju jūras un tuksnešus ar
Visa plašā pasaule piederēja man
Bet ar to visu vēl bija par maz
Jo dvēsele ilgojās pēc debesīm, debesīm
Mana dvēsele vien Tevi grib